Čūskulēns dēliņam

Tā kā jūlijā vidū esmu kļuvusi par dubultmammu, laika rokdarbiem atliek pavisam maz, bet šo un to jau sanāk uzķibināt. Un beidzot arī mans dēliņš ir ticis pie sava čūskulēna pēc Laines receptes, tikai nedaudz mainīju sastāvdaļas un proporcijas. Čūskulēna pildījums papildināts ar čaukstošiem papīrīšiem, zirņiem un griķiem, lai mazās rociņas taustītu un brīnītos, kas nu tur iekšā...

Līdz ar dažādajiem pildījumiem čūskulēns ieguvis tādu kā garmoškas vai daudzu mazu spilventiņu virtenes formu, bet tas jau nekas, arī tā ir forši. Tagad tikai jāgaida, kad mazais sāks interesēties par savu jauno draugu, jo pagaidām vēl mīļākā rotaļlieta - savs īkšķītis.

Tas viss sākās ļoti sen... manā bērnībā(tālajos 80-ajos) man no Polijas atveda dāvanā mazu čūskulēnu, kādus 15cm garu, spīdīga zīda auduma, ar pielīmētām acīm un matu kušķi, bet ne jau tas bija svarīgi... viņš bija pildīts ar kaut ko interesantu... es visu bērnību viņu bakstīju un ņurcīju un tā arī nesapratu, kas tas varētu būt, līdz vienā jaukā dienā vīle bija pušu un viss pildījums sāka ripot no mazā čūskulēna laukā. Es tā arī nesapratu, kas tas ir, jo biju vēl samērā maziņa, bet rūpīgi sašuvu čūskulēna sānu un turpināju spēlēties, kamēr viņam nokrita (vai māsa varbūt noplēsa) acis, jo tās bija pielīmētas, sāka atkal atirt vīles un birt viss laukā, tad es izaugu un vairs ar mantām nespēlējos. Kad kaut kad pirms kādiem 10 gadiem atradu čūskulēnu, sapratu, ka mazās bumbiņas, ar ko bija sapildīta mana čūskiņa, bija PROSA. Tik vienkārši.  Un tad kad ieraudzīju Laines čūsku, pēkšņi atausa atmiņā manas bērnības čūska, bet meita jau bija paliela, man nebija šujmašīnas utt. Bet kad gaidīju savu dēliņu, zināju, ka tiklīdz viņš piedzims, viņam būs sava bērnības čūska ar noslēpumu... 

Noteikti uztapināšu arī mazu čūskulēnu, kurš būs pildīts tieši ar prosu.